Skaistkalnes Svētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu baznīca (Skaistkalne) | klosteris / abatija, 17th century construction (en)

 klosteris / abatija, katoļu baznīca, 17th century construction (en)

A. Šķēre Skaistkalnē.

Kādreiz Skaistkalnē dzīvojis akls muižkungs. Viņš domājis tā: ja es paliktu redzīgs, es uzceltu baznīcu. Pēc neilga 1aika kungs palicis redzīgs, bet nu nezinājis, kur baznīcu celt. Kādu dienu viņš jājis medībās. Ieraudzījis briedi, viņš dzinies tam pakaļ. Vienā vietā briedis paklupis. Kungs tūlīt nolēcis no zirga un iespraudis tai vietā mietiņu. Pēc neilga laika kungs licis tur nocirst mežu un celt baznīcu. Baznīcas cēlēji bijuši divi brāļi. Beiguši celt baznīcu, tie paņēmuši katrs pa biķerim, uzkāpuši katrs uz sava torņa, izdzēruši vīnu un metuši biķeŗus zemē. Vienam biķeris saplīsis, otram nē. Pēc tam abi brāļi lēkuši paši zemē. Tas, kuram biķeris saplīsis, nosities, otrs palicis dzīvs. Pirmais brālis apglabāts pie baznīcas turpat un tanī vietā uzlikts liels, plakans akmens.

A. Šķēre Skaistkalnē.

Skaistkalnē reiz dzīvojis kāds muižnieks. Viņš cēlis ar saviem līdzekļiem Skaistkalnes baznīcu. Kad baznīca bijusi gatava, muižnieks uzkāpis tornī un lēcis zemē, saukdams: «Schonherg». Muižnieks nosities un pie baznīcas apglabāts, bet viņa sauciens palicis par baznīcas un miestiņa nosaukumu.



A. Šķēre Skaistkalnē.

Tur, kur tagad atrodas Skaistkalnes baznīca, senāk bijis gaužām liels kalns. Ļaudis negribējuši uz tik aplam liela kalna baznīcu taisīt, un tamdēļ tie izmeklējuši baznīcas celšanai citu, labāku vietu - pie pašas ieejas Skaistkalnē. Tā nu sākuši arī celt jauno baznīcu, bet darbs nemaz neveicies. Ko pa dienu uzcēluši, tas pa nakti nozudis no tās vietas un katru reizi atradies uz kalna, kur negribējuši baznīcu celt. Neko darīt, vajadzējis mest mieru tai vietā un taisīt baznīcu kalnā. Nu darbs acim redzot gājis uz priekšu. To vietu, kur nevarējuši baznīcu uztaisīt, ļaudis ienīduši: tā vieta esot ar ļauniem gariem apstāta. Tagad vēl esot redzēti pusnaktī balti tēli ap to vietu.

A. Šķēre Skaistkalnē.

Skaistkalnes barons gribējis celt baznīcu, bet nezinājis, kur celt. Barons sasaucis savus padomniekus, lai apspriestos, kur baznīcu celt. Padome nevarējusi izšķirties, un barons apņēmies viens atrast vietu, kur baznīcu celt. Barons uzsēdies uz balta zirga un jājis, lai atrastu skaistāko vietu. Barons izjājis visu pagastu, bet nevarējis atrast. Mājās jājot, viņa zirgs vienā vietā paklupis un nevarējis piecelties. Barons apņēmies šai vietā celt baznīcu, un zirgs tūliņ piecēlies. Nākošās dienās barona strādnieki jau cēluši baznīcu.

A. Šķēre Skaistkalnē.

Kur tagad atrodas Skaistkalnes baznīca, tur agrāk tecējusi upe un uz viņas krasta atradusies vācu pils. Kādreiz, kad leiši ar latviešiem uzbrukuši pilij, jods gājis vāciešiem palīgā un aizbēris upi, lai appludinātu uzbrucējus. Pēc pirmā zemju klēpja upe jau bijusi pilna, bet jods vēl uzbēris otru klēpi, un tā upes vidū radies kalns. Uz brīdi uzbrukums ar to bijis atsists, bet Pērkons ierādījis upei citu ceļu un latvieši sākuši no jauna uzbrukt. Bet pa to laiku vāciem pienācis palīgspēks, un tie uzbrukumu atsituši. Vēlāk, uzvarai par godu, vāci uzcēluši kalnā baznīcu.

A. Šķēre Skaistkalnē.

Vecos laikos tagadējā Skaistkalnē dzīvojis barons Šēnbergs, kas gribējis celt baznīcu, bet nezinājis kur, jo visapkārt bijis liels mežs. Kādu dienu, baronam jājot medībās, Pinku kalnā barona baltais zirgs pēkšņi nokritis ceļos. Barons, apskatījies, ka zirgam nekas nav noticis, jājis tālāk. Otrā un trešā dienā atkārtojies tas pats. Tanī pašā naktī barons dzirdējis pa miegam, it kā kāds tam teiktu: « Tanī vietā, kur tavs baltais zirgs nokrita ceļos, cel baznīcu.» Barons paklausījis, nocirtis mežu un uzcēlis baznīcu, t. i. veco baznīcu, kuŗas tasgad vairs nav.

A. Šķēre Skaistkalnē.

Reiz Skaistkalnes muižā dzīvojis bargs un ļoti skops kungs. Viņš mācējis ļaudis līdz pēdējam izkalpināt. Par to viņu visi ienīduši un iesaukuši par bargo. Kādreiz kungs sarīkojis lielas medības, uz kuŗām ielūdzis visus apkārtējos muižniekus. Medības labi izdevušās un kungs bijis ļoti priecīgs. Bet mājās jājot, netālu no muižas, zirgs paklupis, un barons aiz bailēm palicis alks. Gan šis gājis pie šādiem, gan tādiem ārstiem, bet kā neticis, tā neticis vesels. Reiz tas sirsnīgi lūdzis Dievu un lūgšanas vidū izsaucies: «Es tev par godu uzceltu baznīcu, ja tu mani darītu redzīgu.» Tiklīdz šos vārdus izrunājis, viņš palicis redzīgs. Nu barons licis tai vietā, kur toreiz zirgs pakritis, celt skaistu baznīcu, un šo vietu nosaucis savā vārdā par Šēnbergu.