Sv. Jāņa baznīca (Rīga)

 baznīca, eklektisms, arhitektūras piemineklis/kultūras mantojums, luterāņu baznīca

Baznīcas tornis celts 1849.gadā, arh. Johans Daniels Felsko

Citāts no Mārtiņa Celma "Rīga - rokas grāmata ekskursantiem" 1926.g. :

" Šī baznīca no ārienes izliekas kā ilgi neremontēta, veca, bet taisni šis vecums ir tas, kas viņu dara pievilcīgu. Apiesim ap baznīcu gar viņas durvīm un iziesim pa vārtiem tā sauktā "Jāņa sētā". Še nu mēs stāvam uz Rīgas visvecāko apdzīvoto vietu, jo te bija bīskapa Alberta pirmais dzīvoklis un pirmā koka baznīca. Tā kā bīskaps Alberts jau pēc lielā ugunsgrēka 1215.gadā pārcēlās uz tagadējo Doma baznīcu, tad viņa pēcnācējs 1244.gadā atstātās telpas atdevis dominikaņu jeb "melno mūku" klosterim, kuru tanī gadā Rīgā nodibināja. Jāņa baznīca un Jāņa sēta atradās klostera lietošanā līdz 1523.gadam, tā tad gandrīz 300 gadus. 1523.gada Lielā Piektdienā mūki sarīkojuši lielu gājienu pa Iekš- un Ārrīgu, bet kad atgriezušies, tad Lutera piekritēji tos nav laiduši klosterī iekšā. Mūkiem bija Rīga jāatstāj. Kā atmiņa no vecā klostera atlikušies vēl vārti uz Jāņa sētu pie baznīcas. Klostera baznīca pēc tam izlietota pavisam nepiederīgām vajadzībām: viņa izrentēta kādam pilsonim, kas viņā tad turējis govis un zirgus. Par to mūki žēlojušies vācu ķeizaram, zem kura Rīga tad atradās (1561.-1582.), un tas pilsētu par to nosodīja ar 18.000 markām. Pēc tam baznīca lietota kā arsenals. Tikai 1582.gadā viņa par baznīcu ierādīta "mīļiem latviešiem", kurus jezuiti tanī gadā izdzina no Jēkaba baznīcas. Sadabūjuši kaut kur pāra zvanu, lielo kroņlukturi, 4 sānu lukturus, vēl citus baznīcas piederumus un - baznīca bijusi gatava! No tā laika baznīca nepārtraukti atrodas latviešu draudzes lietošanā, kas jau nu ir pāri par 300 gadiem. Baznīca ievērojama ar savu raksturīgo fasadi gotu stilā. Tornis viņai pavisam niecīgs un celts 1849.gadā jaungotu stilā.
Baznīcas otrā fasadē, no Jāņa ielas puses, redzami divi cilvēku tēli dabīgā lielumā. Viņos abos ir attēlots Jāņa Kristītāja dzīves beigu cēliens, kādu to mēs zinām no bībeles nostāsta. Kā pēc bībeles nostāsta zināms, tad Jānis Kristītājs nebija baidījies pateikt Erodum, vienam no Judejas valdniekiem, ka tas ir nekrietni atņemt savam brālim Vilipam viņa sievu Erodeju. Visvairāk par šādu pravieša pārdrošību bija sadusmota Erodeja un tā gribēja, lai Jāni Kristītāju vienkārši nokauj. Bet Erodus baidījās to darīt, jo visi, un arī pats Erodus, Jāni Kristītāju turēja par taisnu un svētu vīru. Beidzot tomēr Erodus lika Jāni Kristītāju apcietināt un iemest cietumā.
Jāņa baznīcas fasades tanī nišā, kura no mums pa kreisi, mēs tad nu redzam Jāni Kristītāju cietumā, puskailu un ķēdēs iekaltu. Pravietis sēd bēdīgs, atbalstījis galvu ar labo roku.
Kad Erodus svinējis savu dzimšanas dienu un Erodejas meita Salome viņa priekšā dejojusi, tas sajūsmā Salomei apsolījies izpildīt katru viņas lūgumu, lai arī būtu jāatdod vai puse no savas valsts. Salome prasījusi mātei padomu, ko īsti lūgt, un tā likusi lūgt Jāņa Kristītāja galvu, ko Salome arī darījusi. Erodus gan sākumā neesot gribējis pildīt šo Salomes lūgumu, bet dotais vārds, kā arī viesu klātbūtne to piespieduši pildīt.
Un nu tanī Jāņa baznīcas nišā, kura no mums pa labi, mēs redzam Salomi, kura nes bļodā Jāņa Kristītāja nocirsto galvu.
Vēl viena savādība ievērojama pie Jāņa baznīcas, kādas nav ne pie vienas citas Rīgas baznīcas. Baznīcas sānā, Skārņu ielas pusē, netālu no galvenās fasades redzama nelielā iedobumā ievietota no akmens izkalta vīrieša galva ar plaši atplēsu muti. Kā domā, tad šādas galvas ar atplēsu muti bijušas visās dominikaniešu baznīcu ārsienās un caur viņām kāds baznīcas kalps arvien pasludinājis sprediķa sākšanos baznīcā. Tiešu pierādījumu, ka tas tiešām tā bijis, trūkst.
Baznīca vairākkārt nodedzināta: pirmo reiz lielajā ugunsgrēkā 1677.gadā, kad par vainīgiem noturēja zviedri Anderesenu un studentu Franku, un otrreiz 1741.gadā, kad Mārstaļielā eksplodēja pulvera noliktava. Tāpat baznīca vēl stipri cietusi 1710.gadā no krievu lodēm. "