Straupes pils (Straupe)

 viduslaiku pils, hospitālis/slimnīca, luterāņu baznīca, 13th century construction (en)

...Pavisam tuvu seno burtnieku takām, pats to nezinādams, es nonācu jau 1972. gada rudenī, kad aukstā un lietainā naktī, dziļi ieracies sienā, gulēju Burtaku šķūnī pie Straupes. Kopā ar arheologu, toreiz vēl studentu, Juri Urtānu bijām nolēmuši sākt meklēt alas un pētīt klintis brīnumainās un lieliem noslēpumiem pilnās Braslas ielejas krastos. Lietus visu nakti bungoja Burtaku šķūņa jumtā un nepārstāja arī dienā. Gaidot lietavu pāriešanu, Juris daudz runāja un iztaujāja Burtaku veco saimnieci (diemžēl šie pieraksti ir zuduši un vecā Burtaku saimniece mirusi). Bet lietus nepārgāja; un mēs nākamās dienas pusdienlaikā braucām uz Rīgu, tā arī meklējumus nesākuši.

Pagāja veseli divpadsmit gadi, iekams - atkal rudenī - 1984. gada 3. novembrī no Straupes sākām Braslas krastu pētīšanu. Šoreiz kopā ar Jura Urtāna brāli biologu Andri. Mēs nakšņojām viduslaiku Lielstraupes pilī, kuras celtniecība iesākta 13. gs. No šīs pils uz Braslas otru krastu, uz Mazstraupes pili, esot izveidota kilometru gara apakšzemes eja, pa kuru vēl piecdesmitajos gados ložņājuši Straupes skolnieki. Lai nenotiktu kāda nelaime, tagad noslēpumainās ejas gali aizmūrēti.

Nostāsts vēsta, ka Mazstraupes pilī bijis sieviešu klosteris, bet Straupes pilī mituši bruņinieki. Te vienā jaukā reizē mūķenēm sākuši dzimt bērni. Kas par sātaniskām šausmām! Izrādās, ka mīlas izslāpušie varoņi pa pazemes eju tikuši Mazstraupes pilī pie mūķenēm. Cits nostāsts vēsta, ka pazemes ceļš vedot arī uz Rozulas pili. Bet Rozulas pils no Straupes ir septiņus kilometrus tālu!

Vietējā iedzīvotāja Anna Žagare Straupes pils pagalmā pie dīvainā Moku akmens mums 1995. gadā pastāstīja, ka viņa pati pirms 40 gadiem kā piektās klases skolniece kopā ar citiem pusaudžiem līdusi pa šausmīgo pazemes eju četras stundas. Beidzot ārā, dienas gaismā izlīduši kādā bedrē kaut kur starp Panūtēm un Kauliņiem. Vietām rāpojuši, bet citviet bijis jālien uz vēdera. Eja vietām esot mūrēta no akmeņiem, vietām smilšakmenī izkalta. Sveces bijušas līdzi vesela paciņa. Pēc divām dienām turpat līduši lielākie skolēni, bet eja jau bijusi aizbrukusi un šie dabūjuši līst atpakaļ.

Rakstos varam izlasīt, ka senos laikos Straupe saukta par Raupu, jo šāds līvu valodā bijis Braslas upes vārds. Jau 13. gs. ap pili un baznīcu izauga viduslaiku pilsēta Raupa, kas bija pat Hanzas savienības locekle. 1206. gadā svētnieks Dāniels netālajā Baukalnā uzcēlis koka baznīcu, bet 1218. gadā kņazs Vladimirs to nodedzinājis. Te, Idumejā, Straupes novadā, virpuļojuši dažādi vēstures notikumi un dažādu valstu karakalpu pūļi. Straupes novads Raupas klinšu un gravu mežonīgajos krastos ir neticamiem notikumiem bagāts. Spoki, burvji un laupītāji te šķērsojuši cilvēku ceļus. Vēl neatklāti senču pilskalni, zudušas upuralas un aizmirsti svētavoti klusē mēmi kā Laika upes tumšajā atvarā nogrimuši garamantu dārgumi. Bet dažreiz, stipras gaismas brīžos, vecie notikumi no laiku dzīlēm met virspusē uz šodienu dīvainus, spilgtus atspīdumus, tādus kā Aspazijas apdziedātos mēness staru tiltus. No vienas vietas Raupas krasti saistās ar spoku stāstiem un neticamiem notikumiem, kas turpinās vēl šodien, lai gan izklausās pārdabiski kā viduslaiku māņi.

No Straupes sākas Braslas dziļā senleja un krastos atsedzas smilšakmeņi. No šīs vietas sākās arī mūsu brīnišķīgie atklājumi.... (G. Eniņš, Senās zīmes Latvijā)