Rīgas psihoneiroloģiskā slimnīca (Rīga)

 parks, hospitālis/slimnīca

www.rpnc.lv

Garīgās veselības aģentūras pirmsākumi meklējami 1710.gadā, kad grāfs Aleksandrs Menšikovs, 8 km no Rīgas, stratēģiskos nolūkos, lika uzbērt pauguru, kuru nosauca viņa vārdā par Aleksandra Augstumiem. Tad arī šeit, 1820.gada 10. maijā, Vidzemes Sabiedriskā aizgādības kolēģija uzsāka "Dievam tīkamu iestāžu", kuru skaitā bija arī pirmā psihiatriskā dziednīca Baltijā, celtniecību.

Tieši šo parku Aleksandrs I uzdāvināja 1819.gadā Rīgas pilsētai kā zemes gabalu, kur celt "Dievam tīkamu iestādi". Šajā iestādē, kopā noziedzniekiem, bija ievietoti arī garīgi slimi cilvēki. Tā, pēc cara pavēles, par Rīgas pilsētas un Vidzemes Sabiedriskās aizgādības kolēģijas (šī kolēģijas pārziņā atradās slimnieku ārstniecība un uzraudzība) piešķirtajiem līdzekļiem uzsāka ārstnieciskās iestādes celtniecību.

Ēku projektu izstrādāja Vidzemes guberņas arhitekts H.F.Breitkreics. Viņš izstrādāja arī būvizmaksu tāmi 13 celtnēm par kopējo summu 139 070 rubļiem. Būvdarbi tika uzticēti tirgotājam K.F.Borgauptam, kurš pēc īpaša kontrakta uzticēja būvdarbus tajā laikā Rīgā pazīstamam būvmeistaram I.D.Gotfrīdam.

"Dievam tīkamo iestāžu" kompleksu, tostarp, garīgi neveselo slimnīcu atklāja 1824.gada 21.septembrī. To nosauca par Aleksandra Augstumiem. Par iestādes direktoru tika iecelts Oto Hūns (1764-1832), kurš bija pazīstams 18.gs. medicīnas darbinieks. Līdz ar Aleksandra Augstumu atvēršanu savu eksistenci beidza Rīgas cietokšņa citadeles slimnīca, jo no turienes uz Aleksandra Augstumiem tika pārcelti visi garīgi un venēriski slimie, kā arī vājprātīgo nama pacienti.

1835.gadā tika uzcelts vēl viens trīsstāvu korpuss. Tajā atradās kantoris, ārstu dzīvokļi un venērisko slimību nodaļa. Slimnīcas kantoris atradās šajā ēkā līdz pat 1966.gadam, pēc tam tas tika pārcelts uz jaunuzcelto trīsstāvu korpusu teritorijas centrālajā daļā. Ārstu dzīvokļi atradās šajā namā līdz 1949.gadam, bet venērisko slimību nodaļu pārcēla uz Rīgas pilsētas 1. slimnīcu.

1837.gadā tika uzbūvēti divi divstāvu nami - veļas mazgātava un virtuve. Vienā mājā ar veļas mazgātuvi atradās pirts, pavāru, ziņneša un vecākās veļas mazgātājas dzīvokļi. Virtuves ēkā atradās arī ceptuve, uzrauga, grāmatveža un saimniecības vadītāja dzīvokļi. Lai varētu apgaismot Aleksandra Augstumu slimnīcu, 1866. gadā tika uzcelta gāzes fabrika. 1906.gadā gāzes apgaismojumu nomainīja elektriskais. Lielā mērā to veicināja 1895.gadā notikušais sprādziens gāzes fabrikā.

Neskatoties uz mazo pacientu skaitu, Aleksandra Augstumu ārstniecisko iestāžu komplekss tika palielināts, proti, 1903.-1906.gadam uzcēla divstāvu akmens ēku, 1906.gadā ekspluatācijā nodeva vienstāva mūra māju, kurā izvietoja kapliču, sekciju telpas un līķu kameras. Līdz ar lietderīgo platību pieaugumu, palielinājās arī štata gultasvietas un ārstējošo ārstu skaits.

1921.gadā LU tika izveidota psihisko un nervu slimību katedra, kuru vadīja doc. H. Buduls. 1924.gadā nodibināja Latvijas neiropatalogu un psihiatru zinātniski- medicīnisko biedrību. Taču tajos gados Aleksandra Augstumu slimnīcas ārsti neieņēma vadošās pozīcijas Latvijas psihiatrijā. Noteicošā loma bija Sarkankalna psihiatrijas slimnīcai, kura līdz 1944.gadam kalpoja par bāzi LU Medicīnas fakultātes psihiatrijas katedrai.

Pēc 2. Pasaules kara Aleksandra Augstumu slimnīca bija vienīgā funkcionējošā psihiatriskā slimnīca Rīgā. Iestādei tika dots jauns nosaukums - Rīgas Psihoneiroloģiskās slimnīca.

Avots: www.citariga.lv