Vecmīlgrāvis (Rīga)

 mikrorajons, neredzams

Saskaņā ar Romas pāvesta bullu, lai nodrošinātu tirdzniecību Daugavā un segtu Rīgu no iespējamā pretinieku uzbrukuma, bīskaps Alberts 1205. gadā 10 km uz ziemeļiem no pilsētas centra Daugavas labajā krastā, lika uzcelt cisterciešu Svētā Nikolaja klosteri, ko 1208. gadā tas bija pabeigts. 1266. gadā viņi izraka nelielu grāvi no Ķīšezera uz Daugavu un uzbūvēja tur dzirnavas, ko nosauca par Dzirnavu grāvi. Tagad Mīlgrāvis ir piemērots kuģošanai, kas savieno Daugavu ar Ķīšezeru, un tālāk pa kanāliem ar Juglas ezeru, Baltezeru un Gauju. Vietai bija stratēģiska nozīme, jo tā atļāva kontrolēt Daugavas ūdens ceļu.

Vecmīlgrāvja attīstību ietekmēja arī Daugava, kas nemitīgi mainīja savu gultni, kā rezultātā Mangaļsala izveidojās par vienu no lielākajām Daugavas salām, un vecā atteka jeb Vecdaugava pārvērtās par šauru grīvu. Tomēr Vecmīlgrāvja iedzīvotājus vēl 19. gs regulāri piemeklēja plūdi.

Līdz pat 20. gs sākumam Vecmīlgrāvis bija zvejnieku ciems, kur starp kāpām bija ierīkotas zvejnieku mājas.

Tomēr 20. gs sākumā Vecmīlgrāvis sāka veidoties par strādnieku rajonu, kas saistāms ar A. Dombrovska darbību, kas savas kokzāģētavas darbiniekus nodrošināja gan ar mājām, gan arī sāka celt skolas un bērnudārzus. Daudzas no viņa celtajām ēkām ir saglabājušās vēl šodien.

Šodien Vecmīlgrāvis ir pārvērties par vienu no Rīgas "guļamrajoniem", kur savā starpā kontrastē padomju laiku un 20. gs sākuma arhitektūra.